Viltus ziņas: sarežģītāk, nekā izskatās

Viltus ziņas: sarežģītāk, nekā izskatās

Ziņas kā izdomājums

Šai vajadzētu būt viltus ziņu jēdziena pamatnozīmei – informācija, kas ir rakstīta ziņu medijiem tipiskā stilā, taču bez faktoloģiska pamata. Šādu ziņu veidošanai un izplatīšanai ir divi motīvi: finansiālais un ideoloģiskais. 

Daudziem komercmedijiem galvenais ienākumu avots ir reklāma. Tā tas ir bijis jau kopš masu mediju ēras sākuma 19. gadsimtā. Šo modeli visefektīvāk spēj izmantot mediji, kuri piesaista daudz lasītāju, kam rādīt reklāmas. Savukārt viltus ziņu vietņu veidošanās tiešsaistē ir ilustrācija tam, kas notiek, ja uz reklāmu balstītu mediju biznesu optimizē līdz maksimumam un izvirza vienu vienīgu mērķi: pēc iespējas lielāka klikšķinošā auditorija ar iespējami mazākiem izdevumiem satura veidošanā. Tā vietā, lai algotu reportierus, kas vāc 

Šādu ziņu veidošanai un izplatīšanai ir divi motīvi: finansiālais un ideoloģiskais

īstas ziņas, ir ērtāk tās vienkārši sagudrot. Atmetot jebkādas pretenzijas uz faktoloģisku pamatu, ir iespējams sacerēt un tīmeklī ievietot tekstus, kas piesaista naivās publikas uzmanību un uzkurina emocijas. Sašutušie lasītāji tad metas ar šiem rakstiem dalīties sociālajos plašsaziņas līdzekļos, tādējādi nodrošinot vēl lielāku auditoriju un vēl lielākus viltus ziņu ražotāju ienākumus no reklāmām. 

ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa 2016. gadā viltus ziņu tēmu izcēla daudzu mediju dienaskārtībā. Daži populāro viltus ziņu īpašnieki intervijās atklāti atzina, ka saturu pielāgo tam, uz ko klikšķinošā mērķauditorija visaktīvāk reaģē un kas tādējādi ienes visvairāk naudas. Tomēr citi viltus ziņas ražo tāpēc, ka ar visiem pieejamajiem līdzekļiem, to vidū meliem un manipulācijām, cenšas atbalstīt noteiktu ideoloģisko pozīciju vai politisko spēku.

Ziņas kā pelēkā zona

Viltus ziņu vietnēm par labu nāk arī tas, ka ļoti daudziem cilvēkiem ir tendence savas kritiskās domāšanas un medijpratības spējas novērtēt augstāk, nekā tam būtu pamats. Cilvēkiem patīk saņemt informāciju, kas šķiet apstiprinām to, ko viņi jau zina, ieskaitot viņu aizspriedumus un maldus. Taču tas viņiem netraucē pašiem sevi uzskatīt par kritiskiem mediju patērētājiem.

Tīmeklī šī cilvēka dabas iezīme var izpausties īpaši brīvi. Paralēli tam daudzās Rietumu sabiedrībās pašlaik ir vērojama ideoloģiskā polarizācija – politisko uzskatu attīstība dažādās sabiedrības grupās tā, ka starp šīm grupām ir novērojams aizvien vairāk atšķirīgu un aizvien mazāk kopēju uzskatu. Šādos apstākļos rodas augsne tam, ko var dēvēt par hiperpartejiskiem medijiem. Tie ir mediji, kas strikti atbalsta tikai vienu nostāju un publicēšanai atlasa materiālus, kas daudzina šo pozīciju un kritizē visas citas.

Lai gan arī īstiem medijiem, kas raksta īstas ziņas, ir tendence atbalstīt noteiktas partijas un uzskatus, tie tomēr parasti ievēro vismaz kaut kādus žurnālistikas darba pamatprincipus. Viltus ziņu medijiem nepieciešamības pēc standartu ievērošanas nav – tiem ir citi mērķi: runāt tā, lai ieklausītos pēc iespējas vairāk cilvēku un lai iegūtu pēc iespējas vairāk sekotāju, kas vēstījumu izplata aizvien tālāk. 

Šādi hiperpartejiskie mediji vienlaikus gan sarežģī viltus ziņu definīciju. Ja medijs ir ideoloģiski orientēts, tas automātiski nenozīmē, ka viss, ko tas publicē, ir tikai un vienīgi meli. Tādu mediju ziņu plūsmās var būt gan patiesi, gan izdomāti, gan arī daļēji patiesi materiāli, tāpēc šādu vietņu saturu uzreiz nedrīkst saukt par viltus ziņām. Citkārt runa ir par tendenciozitāti, pārspīlējumiem u. tml. parādībām – arī tās, protams, ir nevēlamas, tomēr nav tas pats, kas viltus ziņas. 

Kad pēc ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas Google, Facebook u. c. satura platformas pastiprināja cīņu pret viltus ziņām, izkristalizējās viena no rīcības problēmām: kā argumentēt, ka noteikta vietne tiešām raksta melus? Kaut kur publicēts paziņojums, ka Zeme ir plakana un ka no mums to slēpj, ir neapšaubāma viltus ziņa. Bet ko darīt ar informāciju, kuras pamatā ir kāds patiesības grauds, lai gan no mušas ir uzpūsts zilonis vai arī kaut kas ir pārspīlēts un kaut kas – izlaists? Ar cik lielu nepatiesu faktu proporciju sākot, kādu vietni var dēvēt par viltus ziņu mediju? Tas jau ir politisks lēmums.

Viltus ziņu jēdziena nozīmes staipīšanu ilustrēja arī pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica pētījums par attiecīgo tēmu. 2016. gada nogalē publicētajā rakstā kā viltus ziņu piemēri tika minēti gan portāli, kuros ir atrodami pilnīgi izdomājumi (piemēram, vēsts, ka vairākums deputātu it kā uzskatot: minimālā alga un pensijas Latvijā ir par lielu), gan tādi, kas ar skaļiem un klikšķināt vilinošiem virsrakstiem publicē no citiem avotiem sagrābstītus materiālus, gan arī tādi, kur publicētā informācija lielākoties nav faktoloģiski melīga, taču ir atlasīta un apstrādāta atbilstīgi specifiskajai redakcijas politikas ievirzei (Nozagts.com).

Politiskā retorika

Apstākļos, kuros ne vienmēr eksistē precīzs īsto un izdomāto ziņu nošķīrums, jēdziens viltus ziņas valodā sāk parādīties arī gluži vienkārši kā veids, lai censtos diskreditēt medijus, kuri kādam ir vienkārši nepatīkami. Te atkal spilgtākos piemērus var meklēt ASV, kur prezidents Donalds Tramps par viltus ziņām ir nodēvējis arī tādus cienījamus plašsaziņas līdzekļus kā CNN, New York Times un Washington Post.

Izdomāta informācija? Manipulatīvi apgalvojumi, kuru pamatā tomēr ir kāds patiesības grauds? Ideoloģisko pretinieku zākāšana?

Daudzveidīgais konteksts, kurā viltus ziņu jēdziens tiek lietots, un atšķirīgās nozīmes, kas tam tiek piešķirtas, parāda, ka jau kādu laiku šis vairs nav neitrāls un skaidrs vārdu savienojums. Ja dzirdam kādu šo jēdzienu lietojam, ir nepieciešama papildu informācija par to, kas tieši ar to ir domāts. Izdomāta informācija? Manipulatīvi, pārspīlēti apgalvojumi, kuru pamatā tomēr ir kāds patiesības grauds? Ideoloģisko pretinieku zākāšana? 

Politiskajā retorikā viltus ziņām ir līdzīga funkcija kā bijušā ASV prezidenta Džordža Buša savulaik popularizētajai frāzei par karu pret terorismu. Terorisms bija un ir reāla problēma, taču konkrētā frāze attiecīgajā politiskajā kontekstā ietvēra pavisam konkrētu problēmas izpratni, kas ļāva pamatot viena veida rīcību un no dienaskārtības izslēgt citas. Karš pret terorismu ne vien ietvēra ļoti dārgas un mazveiksmīgas militārās kampaņas, bet arī dažām pretterorisma koalīcijas dalībvalstīm ļāva realizēt savus personiskos ilgtermiņa politiskos mērķus, kas dažos gadījumos citstarp ļāva attaisnot arī savu pilsoņu brīvību ierobežošanu. Cēlus mērķus sološā frāze par karu pret terorismu ļāva attaisnot daudz ko. 

Pret viltus ziņām, protams, ir jācīnās, taču jēdziena nozīmju miglā der sekot, lai šīs cīnīšanās mērķi patiešām būtu viltus ziņas, nevis kaut kas, kas par tādām ir nosaukts. 

Saistītie raksti


Kontakti

Saziņai:
23300113
Adrese:
Daugavas iela 38-3, Mārupe, LV-2167
Ikmēneša labāko ziņu apkopojums e-pastā:
Seko!