Domājams, ikviens ir saskāries ar terminu vienreizējās lietošanas elektronika šā jēdziena plašākajā nozīmē, kad ar to ir domātas ne tikai preces, kas vārdā tiešā nozīmē ir paredzētas vienai kalpošanas reizei, – atkārtoti neuzlādējamas baterijas, vienreizējās lietošanas fotoaparāti utt., bet arī aizvien vairāk ilgāk kalpojoša dažādu veidu elektronika, ieskaitot klēpjdatorus un viedtālruņus, kuru sabojāšanās gadījumā iegādāties jaunu analogu ir lētāk un vienkāršāk nekā salabot bojāto ierīci. Tā kā tirgū nemitīgi parādās aizvien jauni un jaudīgāki visa kā modeļi, patērētāji līdz šim nav īpaši žēlojušies, kā arī pievēruši acis uz dažādām ražotāju viltībām, piemēram, iebūvētām baterijām, kuras nav iespējams nomainīt, faktam, ka virkne visādi citādi labu viedtālruņu ražotāju skrūvītes ir aizstājuši ar līmi un nereti pat nepiedāvā nedz servisu, nedz rezerves daļas, utt. Ir lieki piebilst, ka ražotājiem un tirgotājiem šāda situācija ir vairāk nekā izdevīga, jo nodrošina kā noietu, tā peļņu.
Vienlaikus vienreizējās lietošanas vai vismaz īsmūža elektronika ne tuvu nav aksioma. Vairākās valstīs tiek ražoti t. s. industriālie datori, kuru ilgmūžība un spēja darboties ekstremālā vidē – no saldētavām līdz metāla kausētavām – nav pat salīdzināma ar standarta datoru iespējām; daudzu valstu armiju rīcībā ir īpaši militārie planšetdatori un viedtālruņi; kosmosa lielvalstis, tādas kā ASV vai Krievija, ražo t. s. kosmiskās (paredzētas izmantošanai kosmosā) mikroshēmas utt. Cits piemērs ir kaut vai jaunākās paaudzes ledusskapji un veļas mašīnas, ko lai gan nosacīti, taču var dēvēt par datoriem un kas diezin vai atradīs pircējus, ja sāks iziet no ierindas pēc gada vai diviem. Kopumā ir skaidrs, ka tehnoloģiski nav nekādu problēmu ražot ilgmūžīgus datorus u. c. elektroniku, jautājums ir tikai par cenu, pieprasījumu un t. s. Mūra likumu.
Kas attiecas uz cenu, tad šāda elektronika, protams, nespēj konkurēt ar masveida produktiem, jo tiek ražota vien nelielā skaitā, arī pret detaļām tiek izvirzītas specifiskas prasības, un tās visbiežāk nākas ražot mazā daudzumā, kas kopumā ievērojami sadārdzina galaproduktu. Rūpnīcu cehos vai armijās priekšplānā tiek izvirzīta funkcionalitāte, nevis izskats, tādēļ industriālie datori vai militārie planšetdatori šajā ziņā nav konkurenti dizaineru darinājumiem. Visbeidzot plaši izplatīts ir viedoklis, ka nav jēgas pirkt lai gan ilgi kalpojošu, taču ļoti dārgu datoru, jo pēdējais jau pēc dažiem gadiem vairs neatbildīs ātrdarbības prasībām. Šis uzskats gan ir pareizs tikai daļēji, jo šādu datoru svarīgākās sastāvdaļas visbiežāk ir viegli nomaināmas pret jaunākām un jaudīgākām, taču arī tas nav lēts prieks.
Attiecīgi arī pieprasījums pēc ilgmūžīgiem datoriem visu laiku ir bijis specifisks un neliels. Pastāvēja iespēja, ka situāciju mainīs Mūra likuma darbības apstāšanās, taču runas par slavenā principa drīzo nāvi
Tehnoloģiski nav problēmu ražot ilgmūžīgus datorus
ir izrādījušās acīmredzami pārspīlētas. 1965. gada aprīlī tobrīd vēl zinātnieka, bet vēlāk viena no korporācijas Intel dibinātājiem Gordona Mūra izteiktajā prognozē bija paredzēts, ka tranzistoru skaits, ko varēs novietot uz vienas mikroshēmas, dubultosies katru gadu. Lai gan 10 gadus vēlāk viņš pats šo termiņu pagarināja līdz diviem gadiem, G. Mūra paredzējums ir galvenais princips elektronikas rūpniecībā, kas gadu desmitiem konstanti piedāvā arvien jaudīgākas mikroshēmas par arvien zemāku cenu. Vienlaikus klasisko jeb silīcija tranzistoru izmēri ir tuvi galējai iespējamajai robežai, un tiek uzskatīts, ka 10 nm (nanometru) tranzistori, kurus korporācija Intel sola 2017. gadā, ir mazākie iespējamie. Aizvien vairāk tranzistoru nozīmē arī aizvien vairāk izdalīta siltuma, bet tas, kā atdzesēt vēl jaudīgākus datorus, nevienam nav skaidrs. Aizvien lielāki kļūst jaudas zudumi, pastāv vēl citas problēmas.
Gadu desmitiem konstanti piedāvā arvien jaudīgākas mikroshēmas par arvien zemāku cenu
Risinājums tiek meklēts nanotehnoloģijās un kvantu fizikā, un Intel jau ir prezentējis darbojošos procesoru paraugus ar 7 nm tranzistoriem, kuros tiek izmantotas oglekļa nanocaurulītes. Kā apgalvo korporācija, šie procesori būs par 50 % jaudīgāki, kā arī patērēs par 50 % mazāk enerģijas, salīdzinot ar vēl tirgū neesošajiem 10 nm procesoriem. Ja vienkāršoti, tad uz naga lieluma mikroshēmas būs iespējams izvietot 20 miljardus tranzistoru, un uz šāda fona šobrīd labākie 14 nm tranzistori izskatīsies pēc dinozauriem. 7 nm tranzistoru parādīšanās tiek solīta pēc 2–3 gadiem, un, ja process noritēs veiksmīgi, sekos arī vēl mazāki nanometri.
Mūra likuma esamība, apvienota ar mērķtiecīgām reklāmas kampaņām, līdz šim ir nodrošinājusi lauvastiesu pieprasījuma pēc jaunas un jaudīgākas elektronikas. Teorētiski nanotehnoloģijām un perspektīvā arī kvantu fizikai vajadzētu likt procesam turpināties, taču liels skaits aptauju un pētījumu rāda, ka aizvien vairāk patērētāju pilnīgi apmierina viņu rīcībā jau esošie datori, viedtālruņi, programmatūra utt. Īpaši tas attiecas uz vidējās un vecākās paaudzes Rietumvalstu iedzīvotājiem, kuri ir pati pirktspējīgākā planētas iedzīvotāju daļa. IDC aplēses liecina, ka viedtālruņu tirgus attīstītajās valstīs 2016. gadā samazināsies par 0,2 %, un galvenais krituma iemesls ir patērētāju nevēlēšanās iegādāties jaunus modeļus. Vienaldzībai pret jauniem modeļiem bija sava loma arī personālo datoru un klēpjdatoru tirgus apjoma kritumā, kuru gan stimulēja arī viedtālruņu un planšetdatoru iziešana tirgū. Citi analītiķi, savukārt, norāda uz pieaugošo vides aizstāvju lomu. Īsais elektronikas kalpošanas laiks ir aktualizējis t. s. e-atkritumu problēmu – no tiem tiek pārstrādāti ne vairāk par 15 %, tādēļ cīņa par e-atkritumu daudzuma samazināšanu jau kļūst par jaunu tendenci vides aizstāvju rindās.
Rezultātā aizvien biežāki kļūst gadījumi, kad pēc kārtējās nosacīti vienreizējās elektronikas bojāejas patērētāji nevis iegādājas jaunāko tā paša ražotāja piedāvājumu, bet gan meklē iespējas nopirkt ilgmūžīgu modeli ar viņu vajadzības apmierinošiem tehniskajiem parametriem, vēlas, lai elektronika būtu ar viegli nomaināmām detaļām, pieprasa ilgāku garantijas termiņu (populāra ir iespēja par papildu piemaksu iegūt 3 vai 5 gadu garantiju) utt. Protams, uz kopējā fona šīs tendences pagaidām nav īpaši manāmas, tomēr virkne pazīmju liecina, ka ilgstošas lietošanas elektronikai ir visas iespējas jau drīzā laikā iegūt stabilu tirgus daļu, par kuras apjomu gan var izteikt tikai minējumus. Optimisti pat uzskata, ka šajā nišā varētu dominēt nevis lielie ražotāji, bet gan nelielas kompānijas, kuras specializēsies uz klientu prasībām atbilstīgas elektronikas komplektēšanu un apkalpošanu. Māc gan šaubas, ka lielās kompānijas tā vienkārši atdos tirgus daļas, taču tā jebkurā gadījumā ir tendence, kuru ir nepieciešams paturēt prātā.
